Automašīnas ir pavērušas cilvēcei jaunas iespējas doties tālsatiksmes braucienos, izmantojot personīgo transportu. Daudzi autovadītāji ir sākuši ceļot ar saviem spēkratiem uz ārzemēm un doties uz vietām, kas atrodas tūkstošiem kilometru attālumā no mājām.
Interesanti, ka gandrīz visi autovadītāji min interesantu parādību: ceļš uz galamērķi laika ziņā viņiem šķiet daudz ilgāks nekā atpakaļ. Šis efekts ir pētīts pat zinātnieku aprindās, un tam ir atrasts loģisks skaidrojums.
Daudzu stundu brauciens pie automašīnas stūres prasa no vadītāja pastāvīgu koncentrēšanos un rūpīgu satiksmes situācijas analīzi. Ja maršruts ved pa nepazīstamu ceļu, uzdevums kļūst vēl grūtāks, jo īpaši neatlaidīgi jāseko zīmēm un jāievēro maršruts. Tā rezultātā uzkrājas nogurums, kas negatīvi ietekmē smadzeņu spējas. Tieši tāpēc ieteicams apstāties, lai pamainītu stāvokli un atpūstos vismaz ik pēc 2 stundām.
Daudzi autovadītāji atzīst, ka atpakaļceļš viņiem parasti šķiet daudz ātrāks un vieglāks. Pētījumi, kas veikti par šo tēmu, pierāda šīs parādības plašo izplatību. Autovadītāju aptauja atklāja, ka eksperimenta dalībnieki atpakaļceļu uztvēra kā aptuveni par 20% “īsāku” nekā braucienu uz pirmo galamērķi, pat ja brauciena ilgums bija vienāds. Šim efektam ir vairāki loģiski skaidrojumi.
Ir gadījumi, kad ceļš uz galamērķi patiešām izrādās daudz garāks. Tas var būt saistīts ar ceļa remontu, sastrēgumiem vai lēni braucošu transportlīdzekļu pārpilnību uz divjoslu šosejas. Bet pat ja situācija būtu pretēja, daudzi autovadītāji atpakaļceļu tik un tā uztver kā daudz ātrāku.
Lasi vēl: Vienu dienu izdomāju izņemt naudu no bankomāta, tomēr beigu beigās šis ”rīks” savāca visu manu naudu
Maršruta pārzināšana būtiski ietekmē tā uztveri. Vienreiz izbraucot pa ceļu, šoferis jau atceras zīmes, nestandarta posmus un ātruma ierobežojumus, kā arī novērtē ceļa stāvokli. Šī informācija mazina trauksmi un ļauj saprast, kur automašīna atrodas attiecībā pret galamērķi. Spēja patstāvīgi noteikt, cik daudz laika atlicis, arī subjektīvi saīsina laika sajūtu brauciena laikā.
Ceļš uz galamērķi, piemēram, lai nokļūtu atpūtas vietā, vienmēr ir saistīts ar zināmām gaidām un noteiktiem uzdevumiem. Vadītājs un pasažieri gaida patīkamas sajūtas, tāpēc vēlas nokļūt galamērķī pēc iespējas ātrāk. Tas noved pie tā, ka laiks “plūst lēni”, bet subjektīvā ceļa uztvere padara maršrutu šķietami garāku. Atpakaļceļš, kā likums, ir saistīts ar pabeigtības sajūtu, tāpēc tas šķiet īsāks.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
